Kā opcijas tiek glabātas atmiņā?

Swift opcionalais ir reprezentē divu gadījumu enumerāciju: .none (vai nil) un .some(Wrapped).

enum Optional<Wrapped> {
    case none
    case some(Wrapped)
}

Kad opcionalais ir vērtība (.some(Wrapped)), tas glabā pašu vērtību no Wrapped tipa, kā arī papildu bitu, kas norāda uz vērtības esamību. Ja opcionalais ir nil (.none), tiek glabāts tikai šis bits vai īpašs baitu paraugs, kas norāda uz vērtības neesamību.

Glabāšanas veids var atšķirties atkarībā no Wrapped tipa un procesora arhitektūras (32-bit vai 64-bit), bet galvenā ideja ir izmantot indikatoru, kas norāda uz vērtības esamību. Referencētipiem, piemēram, nil var tikt attēlots ar nulles norādītāju, ja indikators nav nepieciešams vai tas ir apvienots. Vērtību tipiem nepieciešama papildu vieta indikatoram.

Piemērs ar 64-bit arhitektūru un indikatoru:

• Ja Optional<T> satur vērtību: atmiņa T + 1 bits (vai baitu) "vērtība ir" indikatoram.
• Ja Optional<T> ir nil: parasti tiek glabāts īpašs baitu paraugs vai tas ir apvienots ar norādītāju referencētipiem.

Svarīgi atzīmēt, ka tipu, kuru izmērs ir mazāks par to dabisko izlīdzinājumu (piemēram, Bool 64-bit sistēmā), esamības indikators var būt "iebūvēts" atlikušajos bitos, taupot atmiņu. Šo optimizāciju sauc par "Nullable Pointer Optimization" un tā ir līdzīga dažiem vērtību tipiem.